Ulonga tēja

Šī ir daļēji oksidēta ķīniešu tēja, daļēji fermentēta, lai gan pēdējais termins tehniski ir mazāk pareizs nekā pirmais. Pēc tējas lapu novākšanas tās tiek sarullētas un izklātas, lai novīst, un šajā laikā tēja iegūst ziedu notis, ar kurām ulong tēja ir tik slavena.

Ulonga tēja bieži tiek atkārtoti rullēta un veidota. Šie procesi rada sarežģītu un unikālu tējas garšu, labāku oksidācijas pakāpi un interesantāku lapu formu. Visizplatītākās ulonga lapu formas ir savītas vai cieši sarullētas puslodes vai sfēras. Šīs sfēras un puslodes formas lapas var vairākkārt mērcēt. Tas ir īpaši izdevīgi, izmantojot specializētus tējas traukus un brūvēšanas metodes.

Pēc oksidēšanās un daļējas veidošanās ulonga lapas tiek karsētas, lai veiktu pēdējo oksidēšanās un veidošanās procesu. Tas arī ļauj tējai pilnībā izžūt. Šis process piešķir ulongam bagātīgāku garšu un aromātu, kas atgādina gatavus augļus, riekstus, grauzdētas pupiņas, karameli, kafiju un pat šokolādi.

Dažādie oksidēšanās, lapu veidošanās un žāvēšanas procesi piešķir ulong tējai plašu garšu un aromātu klāstu, sākot no vieglām, dzidrām un zālaugu līdz dziļām, grauzdētām, augļainām un pat kafijai līdzīgām notīm.

Lielākā daļa ulong tējas šķirņu nāk no Ķīnas, īpaši no Fudžianas provinces un Taivānas. Šie reģioni ir īpaši slaveni ar savu ar rokām apstrādāto ulong tēju. Tomēr pēdējos gados šāda veida tēju sāk ražot arī citās valstīs, piemēram, Indijā un Šrilankā. Tā kā tur tēju ražo daudz lielākos daudzumos, to apstrādā, izmantojot mašīnas.

Taivānā dažas ulong tējas šķirnes tiek novāktas tikai pēc tam, kad augi ir vairākus gadus veci. Tas piešķirs tējai izsmalcinātāku un maigāku aromātu.

Ja pērkat ulong tēju ārzemēs, tās nosaukums var būt rakstīts šādi: vulongs, vulonga tēja, oolong cha vai kaut kas līdzīgs.

Raksta autore: Natālija Semenova "TopCook"

Balsis: 1